Mārīte Pētermane

Pievienots: 25.02.2022

Sagatavoja: Mārcis Bogdanovs

Organizācija: Valmieras bibliotēka

No Mārītes Pētermanes (dzimusi 1944. gadā) stāstītā:

    1. septembrī piedzimusi, kad 5. septembrī dedzināta Valmiera*, un tikko pēc dzimšanas mamma ar mazo meitu 2 dienas sēdējusi Jumaras ielas rajonā, vecā šķūnī, līdz 7. septembrī ir varēts atgriezties pilsētā. 8. septembrī Mārīti kristījuši mājās. Tiklīdz mācītājs gājis mājās, pilsētai sākušies uzlidojumi, un, tā kā tēvs bija gājis mācītājam līdzi, abi gulējuši Gaujas krastā līdz pāriet uzlidojumi – diezgan piepildītas pirmās dienas pēc dzimšanas.

Visa dzīve pavadīta Valmierā, Krāču kaktā. Teodora Ūdera ielā tolaik dzīvojuši ap 15 bērni, tad nu bērnībā daudz laika pavadīts kopā ar kaimiņu bērniem. Agrāk paslēpes sauktas par trīpāteri, un lieli prieki bijuši, kad iela savesta pilna ar lauku tehniku un bijis tiešām daudz, kur slēpties. Paticis slēpties arī graudu bunkuros, kaut arī strādnieki nav ļāvuši, tomēr bērni paliek bērni. Vienu dienu, ap desmitiem vakarā, kad visus sauca mājās viena mamma kliedza: „Kur mana Anniņa, kur mana Anniņa?” Bērni skrējuši arī uz Gauju, kaut arī tas bija kategoriski aizliegts. Bet Anniņas nav nekur. Beigās izrādās – Anniņa apgūlusies un aizmigusi graudu bunkurā. Visiem pārdzīvojums briesmīgs.

Katrai mājai  bija dārziņš un bērniem svarīgs pienākums – nest ūdeni un laistīt. Visi apkārtējie pārsvarā bijuši vienkāršas tautas cilvēki – strādnieki. Bijuši arī direktoru bērni, tiem ar pārējiem īsti nav ļauts spēlēties.

Ielas galā, kur šobrīd atrodas krāsu un darbarīku veikals, agrāk bijis maizes veikals un pārtikas veikals, un bērniem tad bija jāseko līdzi, kad būs svaigās maizes pievedums. Sevišķi patika svaigās rupjmaizes „ķieģelītis”, un, kamēr atnākts līdz mājai, bieži vien palicis vairs tikai vidus, jo garoza bijusi kraukšķīga un tik garšīga, un tad mammai mājās bijis jābaras. Uz pārtikas veikalu 6-7 gadu vecumā,  kamēr vecāki ir darbā, sanācis iet agros rītos un stāvēt cukura rindās, jo katram uz noteiktu laiku dots tikai pa kilogramam cukura .

Skolas gadi pavadīti Valmieras 5. vidusskolā, kas tajā laikā saukusies Pedagoģiskā skola un tur mācījušies tikai no 1.-4. klasei. Bijusi klases audzinātāja, bet pārējās mācību stundās mācījuši jaunie pedagogi. Bērni paši gājuši gan uz skolu, gan nākuši mājās, nevienam vecākam nebija laika vest un sagaidīt. Pa ceļam uz skolu, šī brīža restorāna „Rātes vārti” vietā bijusi īrisa konfekšu un ievārījumu fabrika. Tur strādājis viens tumšādainais vīrietis un bērniem bijis no viņa ļoti bail. Tāpēc bērni izvēlējušies iet pa ielas otru pusi, jo vīrietis, turklāt, bijis liela auguma.

Skolā bijis ļoti interesanti, jo īpaši dabaszinību kabinetā bēniņos, kur būrīšos bijuši dažādi zvēriņi – vāverītes, žurciņas, putniņi. Bērniem gribējies viņus barot, tāpēc daudzi pieteikušies dabaszinību pulciņam. Vēl bijis koris. „Man tā kā bija tas zilonis uz ausīm, tad man nebija korī jāiet,” stāsta Mārītes kundze. Pēc 4. klases bija jāizvēlas, uz kuru skolu doties - vai uz Viesturskolu vai Varoņu skolu** (tagad Valmieras Valsts ģimnāzija). Vairāk gan skolu tajā laikā nav bijis. Mārīte izvēlējusies Varoņus.

Pirms skolas gaitām rītos, kad nav bijuši pienākumi, varēja gulēt, cik ilgi gribas, bet vakaros galvenais noteikums - desmitos jābūt mājās. Tad nu vakarā bijis tā, ka vecāki stāv mājas priekšā un sauc savus bērnus mājās, kuri tad nu atrodas kur nu kurais pa visu Krāču kakta rajonu.

Vecākie puikas bez atļaujas gājuši uz Gauju peldēties. Krāču kakta Gaujmalā, kas toreiz dēvēta par Remmerleju, puiši bija sakāruši striķos milzīgas šūpoles, kur daudziem bērniem paticis šūpoties. Lielie puiši spēlējuši spēli: izrakta neliela bedrīte, priekšā bedrītei sasprausti kociņi un ar nūju, ripinot bumbiņu, tā bija jādabū bedrītē sitot cauri saspraustajiem kociņiem – kā retro ķegļi, jeb boulings. Peldēšanās notika Kazu krācēs pārbrienot pāri uz salu un tad no turienes peldoties pa krācēm. Kaut arī bijis aizliegts, puikas gājuši un, ja meitenes to redzējušas, tad vienmēr piekodināts nevienam neteikt, citādāk meitenes nedrīkstēs nākt līdzi.

Tajā laikā Gaujmalā bijis ļoti daudz laivu - gandrīz katrā mājā bijis pa laivai. Vēl turējuši kazas, kas arī bijušas gandrīz katrā mājā. Krāču ielā dzīvojusi kāda sieva, kurai kazu bijis ļoti daudz. Mārītes vecmammai arī mājā bijusi kaza, un ar laivu sanācis stumties augšup pa Gauju līdz pat Abulam, kur grieztas kārklu slotiņas, lai kazai ziemā būtu ko ēst. Uz Abulu laivots arī sēņot. Vienu gadu bijis ļoti daudz sēņu, un parasti bērni nākuši līdzi, bet tajā reizē Mārīte atstāta laivā, un sēnes lasītas tik daudz, ka piebērta pilna laiva. Kamēr vecāki lasa sēnes, tikmēr mazā pieskata, lai neviens nesavāc jau salasītās.

„Ar ēšanu bija tiešām švaki. Vārījām kartupeļu biezputru un smērējām uz maizes.” Reizi mēnesī tika nopirkts kilograms sviesta, jo vairāk nav varēts atļauties, bet sviesta vietā uz maizes izmantoti tauki, kas tecināti no cūku pavēderēm, kuras varēts nopirkt gaļas veikalā.

Bijuši divi bērni, kuru vecāki ieņēmuši augstākus amatus Valmierā, kuri paslepus nākuši spēlēties kopā ar pārējiem, kaut tas a stinizliegts. Kad tie ieraudzījuši nākam vecākus, tad skrējuši mājās un teikuši, ja vecāki redzēs viņus kopā ar parastajiem bērniem, viņi nedabūs cukura maizītes – rupjmaize samērcēta ar ūdeni un sakaisīta ar cukuru. Cukurmaizītes bijušas liels retums un delikatese.

Bieži vārītas arī šķīstās putras – grūbas, putraimi. Rudenī taisītas arī dārzeņu zupas, jo katram piemājas dārziņā viss bijis pieejams. „Atbrauca reiz man mazmeitai vīrs un bērni no Rīgas, un mēs aizbraucam uz laukiem, un es viņiem saku:  „Dārzā ir burkāni, aizejat un saraujat tos burkānus”. Viņi ieiet dārzā un brīnās: nav neviena burkāna, tikai zaļa zāle. Viņš nezin, ka burkāns aug zem zemes. Tas man bija tāds šoks, tāds šoks! Es vispār nezināju, ko atbildēt. Bērns, 7-8 gadi nezin, kā izaug burkāns.” Agrākos laikos mazs bērns ne tikai zināja, kā viss izaug, bet bija jāskrien uz Gauju pēc ūdens un jālaista dārzā viss, kamēr vecāki darbā. Kad rudenī ļoti gribējās ēst, bērni vienkārši ieskrēja dārzā, norāva pa gurķim vai izrāva burkānu, gar kāju noberzēja un tādu pašu arī ēda. Mārītes atmiņā, ka viņu mājās zirņi nekad īsti nav padevušies, bet sētā bijis caurums, un bērni līduši kaimiņu zirņu dobēs. Bērniem palaidnības bijušas visādas.

Pēc vidusskolas beigšanas sanācis uzreiz strādāt. Stiklašķiedrā (VSŠR) viens cehs, otrs cehs. Valmieras universālveikalā strādāts daudz gadu un sabiedriskās ēdināšanas noliktavā. Kad valstī notika pārmaiņas, izmēģināta roka arī savā mazajā biznesā, bet tas pēc laiku beidzās. Pensijā aizejot, kādu laiku vēl tirgum audzēti tomāti, gurķi. 

Mārīte aicina visus jauniešus izlasīt grāmatu „Pastariņa dienasgrāmata” – iekšā esot daudz lietas, kas ļauj saprast agrākos laikus.

Noslēgumā Mārīte atceras teicienus – „Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi, raud par grūtdienīšu sāpēm, tūdaļ kabatā bāž roku, izvelk savu nēzdodziņu (kabatas lakatu)”.

„Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi, dzīvam dzīvē dzīva dzīve"

--------------

* Ģimenes nostāsts nav gluži precīzs: Valmiera nodeg 1944. gada 23. septembrī.

** Valmieras 11 Varoņu komjauniešu vidusskola